Gadās, ka sarunās ar cilvēkiem, kas baznīcu apmeklē ļoti reti, bet ne tikai ar viņiem, nākas dzirdēt jautājumu „Vai tad Vatikāns jums nemaksā algu?”.
Tiešām, Baznīcas finansiālā puse vienmēr izraisa lielu interesi, jo pastāv stereotips, ka garīdznieki ir diezgan bagāti. Kādā no Polijas draudzēm diezgan turīgi cilvēki reiz pateica, ka neko nedos par bērēm, jo pāvests Francisks esot teicis, lai priesteri neprasa naudu no ticīgiem. Acīmredzot līdz galam nebija sapratuši, par ko runāja pāvests.
Tādēļ vērts pieskarties tādam tematam kā intencijas, ko ticīgie „pasūta” priesterim, lūdzot, lai viņš nocelebrē Svēto Misi kādā nodomā. Pamēģināsim aplūkot tā teoloģisko pamatojumu, pieskarsimies praktiskiem jautājumiem un arī atklāsim dažus „noslēpumus”, kas saistās ar priesteru ienākumiem.
Kas ir Svētā Mise?
Pirms atbildēt uz jautājumu, kas ir Svētās Mises intencijas, jāatkārto, kas ir Svētā Mise – Euharistijas sakramenta svinēšana. Ja ielūkosimies Katoliskās Baznīcas katehismā (1359), tad atradīsim dažas Euharistijas sakramenta definīcijas: „Euharistija, mūsu pestīšanas, kuru Jēzus piepildīja uz krusta, sakraments ir arī slavas upuris pateicībā par radīšanas darbu. Euharistiskajā upurī visa Dieva mīlētā radība tiek dāvāta Tēvam caur Kristus nāvi un augšāmcelšanos. Caur Kristu Baznīca var dāvāt slavas upuri pateicībā par visu labo, skaisto un taisnīgo, ko Dievs ir darījis radībā un cilvēcē.” Vienkāršāk runājot – Euharistija ir pestīšanas notikumu aktualizācija mūsu laikos. To var salīdzināt ar televīziju. Ja kaut kur pasaulē ir kāds svarīgs notikums, tad ar televīzijas palīdzību mēs varam to vērot, piedzīvot tās pašas emocijas, ko piedzīvo tie, kas atrodas tajā vietā. Tāpēc varam teikt, ka, piedaloties Euharistijā, mēs piedalāmies tajā, kas notika apmēram pirms diviem tūkstošiem gadu, kad Kristus veica mūsu pestīšanu, un iegūstam tās pestījošos augļus.
Svētās Mises svinēšanas mērķis attiecībā uz Dievu ir atdot Viņam godu, Viņu slavēt, bet no otras puses arī pateikties par saņemtiem labumiem. Attiecībā uz cilvēku mērķis ir lūgums Dievam, lai dāvā nepieciešamās žēlastības, un lūgums pēc grēku piedošanas.
Katrā Svētajā Misē pats Kristus ir tas, kurš saliek Upuri un vienlaicīgi pats ir pilnīgais Upuris. Svētā Mise pieder Kristum un arī Baznīcai, tāpēc ir svarīga arī cilvēka – priestera un Dieva tautas, kas piedalās Euharistijas celebrēšanā – aktivitāte. Kad ticīgie un priesteris, kas celebrē Svēto Misi, atrodas žēlastības stāvoklī (bez nāvīgā grēka), viņi garīgi pieaug un saņem nepieciešamās žēlastības. Bet, ja uz sirdsapziņas ir kāds nāvīgs grēks, tad piedalīšanās nav pilnīga, kaut arī nedrīkst teikt, ka pilnīgi bez augļiem.
Kādus augļus nes dalība Svētajā Misē?
Lai labāk saprastu intenciju nozīmi, nepieciešams precizēt, kādus augļus nes piedalīšanās Misē.
1. Vispārējais auglis. Tas izriet no paša fakta, ka Svētā Mise tiek celebrēta, un šo augli saņem visa Baznīca, gan dzīvie, gan tie, kas vēl atrodas šķīstītavā, gan arī svētie Debesu Valstībā. Pat ja neviens nav lūdzis priesteri svinēt Svēto Misi kādā speciālā nodomā, tomēr šie augļi vienmēr tiek dāvāti visai Baznīcai. Pat ja priesterim ir lūgts celebrēt Misi kādā īpašā nodomā, tas tomēr nenozīmē, ka visi pārējie šajā Misē ir „lieki”. Mēs visi saņemam mums nepieciešamās žēlastības. Tāpēc pareizāk būtu sacīt nevis „Mise tiek celebrēta par mirušo Jāni”, bet gan „Es kā priesteris šodien lūdzos par mirušo Jāni”. Šādi nerodas iespaids, ka visi pārējie, kas piedalās Misē, bet mirušo nepazina, tiek „izslēgti” no Mises augļu saņemšanas.
2. Speciālais auglis. Tās ir īpaša priestera nodoma sekas. Vienkārši sakot, Baznīca katram priesterim ir devusi varu no Dieva izlūgt nepieciešamās žēlastības kādas personas labā. Šīs īpašās žēlastības tiek dotas personai vai personām, dzīviem vai mirušajiem, par kuriem priesteris apņemas lūgties īpašā veidā. Tās tiek dāvātas, ja vien konkrētā persona pati tam neliek šķēršļus. Tieši šeit mēs atrodam saknes mācībai par Svētās Mises nodomu.
3. Personīgais auglis. Tā ir žēlastība, kas tiek dota pašam priesterim, kurš celebrē Svēto Misi, un kas ļauj viņam pašam pieaugt svētumā. Tāpat kā katrs ticīgais, arī priesteris nāk uz Misi ar saviem nodomiem un var tajos lūgties. Svarīgi tomēr apzināties, ka šis auglis nav tas pats, kas speciālais auglis, par kuru viņš saņem ziedojumu.
Svēto Misi nevar nopirkt
Tātad Svētās Mises intencijas jeb nodomi ir vienmēr saistīti ar speciālajiem Mises augļiem. Prakse lūgties Mises laikā kādos īpašos nodomos tiek aprakstīta jau Tertuliāna (miris ap 220. gadu) darbos, tie apliecina, ka ticīgo vidū bija tradīcija lūgt svinēt Misi par mirušajiem viņu nāves gadadienā. Sv. Augustīns (miris 430. gadā) norāda, ka pastāvēja prakse celebrēt Misi par dzīvajiem. Liturģiskajās grāmatās ir daudzi teksti, kas liecina, ka Svētās Mises bieži tika svinētas īpašās vajadzībās (Votīvmises). Ticīgie, lūdzot priesterus lūgties īpašos nodomos, vienlaicīgi deva kādu ziedojumu, piemēram, dzīvniekus vai pārtiku, kas bija paredzēta garīdznieka uzturēšanai un dalīšanai nabagiem. Ar laiku praktisku iemeslu dēļ ticīgie arvien biežāk ziedoja naudu.
Diemžēl, kad lietas tiek vienkāršotas, izveidojas iespaids, ka ticīgie „pērk” Svētās Mises, kas nemaz nav taisnība. Jau svētais Toms no Akvīnas uzsvēra, ka mēs nepērkam Misi, jo tad tā būtu simonija (Baznīcas amatu vai sakramentu pirkšana). Tas ir ziedojums garīdznieka un Baznīcas uzturēšanai.
Baznīcā nepastāv sakramentu pārdošana un tāpēc neeksistē cenrādis par to, cik varētu „maksāt” Svētā Mise par dzīvajiem vai mirušajiem. Protams, bīskapu konference var noteikt, cik apmēram varētu būt ziedojums, bet nav tā, ka kāds pateiks, ka par Misi vajag dot tik un tik. Var gadīties, ka ticīgais dzīvo trūkumā un viņam pat 5 eiro ir summa, kuru nevar atļauties ziedot. Taču tas nenozīmē, ka priesteris tādā gadījumā var viņam atteikt. Jāpatur prātā, ka, lūdzot nocelebrēt Misi kādā nodomā, mēs ziedojam Baznīcas labā. Ziedotie līdzekļi kalpo priestera uzturam. Mazliet vēlāk būs runa arī par konkrētiem skaitļiem.
Par ko tiek celebrētas Svētās Mises?
Kā jau bija teikts, Svētās Mises augļi tiek doti visai Baznīcai, tātad no šī dārguma labumu gūst gan tie, kas vēl dzīvo uz zemes, gan tie, kas jau ir Debesīs, gan arī tie, kas aizgājuši mūžībā, bet joprojām attīrās šķīstītavā. Ja ir runa par mirušajiem, tad pirmkārt par katru, ko apbedī priesteris, tiek celebrēta bēru Svētā Mise. Tas notiek bēru ceremonijas laikā vai arī ārpus tās pirms vai pēc bērēm. Ieteicams arī lūgt nocelebrēt Misi par mirušo trīsdesmitajā dienā pēc nāves un nāves gadadienā. Vēlams arī reizi gadā palūgt Misi par visiem ģimenes aizgājējiem.
Arī dzīvajiem ir nepieciešamas Dieva žēlastības, tāpēc parasti iesaka vismaz reizi gadā nocelebrēt Misi par visiem ģimenes dzīvajiem. Var arī lūgt Svēto Misi īpašos dzīves gadījumos – laulībās (jo ne vienmēr laulību rits ir Mises laikā), laulības vai dzīves jubilejā. Ja kāds no ģimenes locekļiem ir slims, tad var nocelebrēt Misi par veselību, kā arī citās grūtībās lūgt nepieciešamās žēlastības. Var lūgt Misi par bērniem vai jauniešiem, lai izvēlas pareizo dzīves ceļu. Īpaši vēlos uzsvērt, ka var palūgt nocelebrēt arī pateicības Misi par saņemtām žēlastībām, jo viens no Mises mērķiem ir pateicība Dievam. Protams, šeit ir norādīti tikai daži nodomu piemēri, to ir daudz vairāk, bet jāatceras, ka nodomam vienmēr jābūt labam. Nevar lūgt Misi par to, lai manam ienaidniekam notiktu kāda nelaime: lai salauž kāju vai bankrotē.
Ir arī tāda tradīcija kā gregoriāniskās Mises. Šo praksi ieviesa svētais pāvests Gregors (miris 604. gadā). Tradīcija vēsta, ka viņš sapnī redzējis kādu mūku, kurš savu grēku dēļ šķīstītavā cieš un lūdz par sevi nocelebrēt trīsdesmit Svētās Mises. Dienā, kad tika nosvinēta trīsdesmitā Mise, pāvestam tika atklāts, ka šis mūks ir atbrīvots no šķīstītavas mokām. Kopš tā laika Baznīcas tradīcijā pieņemts, ka gregoriāniskās Mises ir trīsdesmit Svētās Mises, kas tiek celebrētas katru dienu pa vienai kāda mirušā nodomā. Normāli tās tiek celebrētas dienu pēc dienas un tikai nopietnu iemeslu dēļ var būt pārtraukums, bet tām obligāti jābūt trīsdesmit Misēm.
Cik ziedot par Svēto Misi?
Pamēģināsim tagad atbildēt uz dažiem praktiska rakstura jautājumiem. Cik jāziedo par Svēto Misi? Pirmkārt, vienmēr jāatceras, ka pats vārds „ziedojums” jau ietver domu, ka nevar būt runa par konkrētām summām. Tas ir mūsu upuris, ar kuru arī mēs piedalāmies Misē. Kādam arī viens eiro ir ļoti daudz un cilvēks nevar atļauties vairāk, citam savukārt arī tūkstoš eiro ir nieks. Daži priesteri saka: „Lai nav kauns un lai nav ļoti žēl.” Tātad ziedojums vienmēr ir atkarīgs no paša ziedotāja.
Katrā draudzē ir savi ieradumi, bet prakse liecina, ka ziedojumi par Misi parasti ir 10–20 eiro. Atklāsim mazu noslēpumu – priestera ienākumi parasti ir tieši ziedojumi par Svēto Misi. Katra diena, ja vien ir ticīgie, kas palūdz nocelebrēt Misi, dod priesterim tādu ienākumu. Ja priesteris tajā pašā dienā celebrē otro vai trešo Misi, tad viņš nevar sev paņemt kārtējo ziedojumu. Šo naudu viņš atdod bīskapa noteiktam mērķim. Var piebilst, ka ziedojumi par citiem sakramentiem arī ir domāti priestera uzturēšanai, bet mazajās draudzēs, kur laulības, kristības un bēres nav bieži, ziedojumi par Misēm ir galvenais uzturēšanas avots. Nav grūti saskaitīt, ka vidusmēra priesteris nav nemaz tik bagāts, kā cilvēki mēdz domāt, jo mazajās draudzēs arī Mises ziedojumi ir mazāki.
Bet atgādinām, naudas trūkums lai nekad nav šķērslis lūgt celebrēt Misi savās vajadzībās. Pietiek priesterim pateikt par grūto situāciju, un noteikti lielākā daļa piekritīs nocelebrēt Misi par mazu ziedojumu vai pat bez tā.
Citi praktiski jautājumi
Kur lūgt celebrēt Misi? Parasti vislabāk to darīt savā draudzē, jo draudzes pienākums ir rūpēties par savu priesteri. Jādodas uz savu baznīcu un droši jāiet sakristejā pie garīdznieka. Mūsdienu tehnoloģijas atļauj sazināties ar priesteri pa telefonu, un ja var, arī ziedojumu pārskaitīt bankas kontā.
Kad jālūdz? Labi būtu Misi pasūtīt nedēļu vai vairāk pirms datuma, kad vēlaties, lai tā tiek nocelebrēta. Ja priesteris jau ir apsolījis kādam citam nocelebrēt Misi, tad viņš nevar apvienot nodomus. Vienīgi, ja ir t. s. kopīgā Svētā Mise dažādās vajadzībās.
Vai jāpiedalās Svētajā Misē? Protams, jāpiedalās iespēju robežās. Jau bija teikts, ka vispilnīgākā veidā saņemam Mises augli tad, kad esam žēlastības stāvoklī, tāpēc ir labi pieiet pie grēksūdzes un arī pie sv. Komūnijas.
Bet ja tādas iespējas nav, tad var arī palūgties attiecīgajā laikā, atrodoties citur.
Ja priesteris nav nosaucis nodomu Mises laikā? Tas nenozīmē, ka nodoms Dievam nav zināms. Priesterim gadās sajaukt vārdus vai arī pateikt „lūdzos par mirušo Pēteri”, bet pats Pēteris ir klātesošs baznīcā. Ir draudzes, kur pieņemts nesaukt nodomus. Nodoma nosaukšana vai nenosaukšana nav būtiska. Galvenais, lai Mise ir nocelebrēta.
Par gregoriāniskajām Misēm
Un tagad dažas praktiskās lietas par gregoriāniskām Misēm. Protams, nav pienākums lūgt šādas Mises par visiem mirušajiem. Tā ir dievbijīga tradīcija, kam ir sava nozīme un kas nes reālu palīdzību mūsu mirušajiem, bet ne visur tas ir iespējams. Ja draudzē ir viens prāvests, viņš nevarēs trīsdesmit dienas celebrēt Mises tikai vienā nodomā, jo ir arī citi draudzes locekļi. Parasti gregoriāniskās Mises var celebrēt klostera kongregāciju priesteri. Piemēram, Mariāņu kongregācijas tēvu harizmatā ir ierakstīts pienākums lūgties par mirušajiem, tāpēc tēvi Viļānos vai Daugavpilī ar prieku uzņemas celebrēt arī gregoriāniskās Mises. Var arī lūgt priesterus-studentus, kas dodas uz ārzemēm un kuriem studiju laikā nav draudzes darbu, lai viņi katru dienu celebrē Mises.
Sakarā ar to, ka gregoriāniskās Mises ilgst trīsdesmit dienas, nepieciešams atcerēties, ka priesteris ne obligāti tās celebrēs savā baznīcā, jo gadās arī izbraukumi, un tad kāda no Misēm tiek celebrēta citā vietā. Arī jāatceras, ka visu mēnesi priesteris nevarēs pieņemt nevienu citu ziedojumu par Misēm, tāpēc jārēķinās ar to, ka ziedojumam jābūt taisnīgam.
Celebrācijai jānotiek saskaņā ar Kristus gribu
Noslēgumā der atgādināt, ka Svētās Mises Upuris nav priestera vai ticīgo „īpašums”, bet gan Kristus dāvana Baznīcai. Tāpēc tās celebrācijai jānotiek saskaņā ar Kristus gribu, kas izpaužas Baznīcas kanoniskajos un liturģiskajos priekšrakstos. Var būt gadījumi, kad priesteris nevar nocelebrēt Misi attiecīgajā dienā, piemēram, nāves gadadienā, bet var to izdarīt mazliet agrāk vai vēlāk. Tas nekaitē Dieva žēlastībai, jo Dievs ir arī laika Valdnieks. Priesterim jāpaklausa priekšrakstiem un, ja viņš tā dara, tad var teikt, ka auglis ir „svētāks”, jo arī mēs – ticīgie upurējam savas vēlmes Dievam un esam Viņam paklausīgi.
“Katoļu Baznīcas Vēstnesis” Nr.15(495) 2014. gada 9. augusts, www.kbvestnesis.lv